ANDREASS KRĪGERS
HEIDIJAS TĀLĀKAIS METIENS

Kad ar viņa toreizējo diska mešanas treneri federācija nepagarināja līgumu rezultātu trūkuma dēļ un tā vietā nāca kāds agrākais aktīvais sportists, Alvins ar solījumiem tika ievilināts anabolisko steroīdu lietošanā.

Lai neatpaliktu no pasaulē labākajiem diska metējiem, Alvins turpināja lietot tabletes un pat ļāva sev injicēt medikamentus,

1981. gadā Alvins Vāgners pirmoreiz kļuva par Vācijas čempionu diska mešanā un pastāstīja žurnālistiem par notiekošo. Taču ne politiķi, nedz sabiedrība nereaģēja.

Bērnībā un jaunībā Tomass Gece aizrāvās ar peldēšanu, futbolu un arī ar šahu. Taču viņš pievērsās vieglatlētikai, jo to veicināja VDR sporta sistēma.
Gece 1976.–78. gadā trenējās mešanas un grūšanas disciplīnās kā jaunais talants kādā Drēzdenes bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tur bez viņa ziņas treneris viņam kā vitamīnus padeva tā sauktos „papildu līdzekļus”.

Piemēram, vesera mešanā viņa sniegums ik gadu uzlabojās par 15 m. Tomasa sasniegumi sportā bija daudzsološi līdz brīdim, kad viņš guva pleca traumu. Tās rezultātā viņu bez žēlastības izslēdza no izlases.

Šodien Gece cīnās ar smagām sekām, ko viņa veselībai nodarījusi noziedzīgā VDR valsts sporta dopinga sistēma.

Kopā ar Andreasu Krīgeru un citiem bijušajiem augsta līmeņa sportistiem viņš ir iesaistījies dopinga profilaksē.

Ūte Vintere piedzima vienu gadu pēc tam, kad bija uzbūvēts Berlīnes mūris. Piecu gadu vecumā viņa iemācījās peldēt un 1973. gadā tika uzņemt Magdeburgas bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tas bija viņas ilgi lolotā sapņa piepildījums. Ik dienas no septiņiem rītā viņa peldēja bezgalīgas distances. Kad Ūtei Vinterei bija vienpadsmit gadu, baseina malā parādījās trauks ar „vitamīnu” tabletēm. „Jutu, kā treneris uz mani skatās, kad es riju šīs tabletes.” Un visu laiku viņa tika steidzināta. Jauni un jauni, arvien labāki panākumi.

14 gadu vecumā viņu iekļauj II. komandā, un šajā grupā ir tikai četras meitenes.

1977. gadā viņu iekļauj olimpiskajā komandā. Tagad līdzās jau pazīstamajām tabletēm ir jaunas, zilā krāsā. Treniņus papildina anaboliskie steroīdi. Viņas muskuļi piebriest, pleci, rokas un kakls pieņemas spēkā. Ūte vairs nepazīst savu ķermeni. Viņa sāk badoties, taču nevis novājē, bet vēl vairāk pieņemas svarā.

Ūte Krauze vairs nevar izturēt smagos, bezgalīgos treniņus. 16 gadu vecumā viņa

galīgi pamet sportu. Viņu vairs nevilina pat Olimpiskās spēles.

„Manī bija tikai miers.” Ūte iekrīt kā melnajā caurumā, treniņu vietā sākas bulīmija kopā ar smagu depresiju. Viņu ārstē psihiatri. Sievietei vajadzīgi 20 gadi, lai samierinātos ar savu slimību, nosauktu to vārdā un iemācītos ar to dzīvot.

Viņa apprecas ar Andreasu Krīgeru.

Heike Knehtele piedzima 1963. gadā un kopš 13 gadu vecuma mācījās Leipcigas sporta kluba DHfK bērnu un jaunatnes sporta skolā. Viņa kā vieglatlēte startēja vidējo distanču skrējienos. Bet jau pēc diviem gadiem Knehteli izslēdza no izlases. Tāpēc viņa sākumā domāja, ka nav bijusi dopinga upuris.

Vēlāk Heike ieguva maģistra grādu izglītības un sociālās uzvedības zinātnēs. Tomēr viņas dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts. Heikei Knehtelei nācās pārciest vairākas operācijas.

2003. gadā viņai diagnosticēja krūts vēzi.
Tikai pēc tam, kad viņai „pilnīga darbaspēju zuduma” dēļ 2014. gada augustā nācās pamest sociālo konsultāciju centra direktores amatu, Heike saprata, ka arī viņa ir bijusi VDR piespiedu dopinga sistēmas upuris.

Knehtele atceras, kā viņai 13-15 gadu vecumā treneris lika lietot anaboliskos steroīdus. Vajadzēja tabulās atzīmēt tā dēvēto „vitamīnu tablešu” lietošanu.Ārsti apstiprināja Heikes smago slimību — viņa ir atzīta par dopinga upuri.

Šodien Knehtele ir biedrības DOH e.V. dalībniece un atbildīgā par profilaksi.

Dagmāra Kerstena piedzima 1970. gadā. Viņas vingrotājas talants atklājās, kad meitenei bija 9 gadi, un viņu nosūtīja uz bērnu un jaunatnes sporta internātskolu Berlīnē. Viņas prasmes ātri attīstījās, un jau 15 gadu vecumā meitene piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos.

Ar mākslas vingrošanu saistītās ekstremālās slodzes un papildu līdzekļu lietošana viņai izraisīja smagus mugurkaula bojājumus. Dagmāra bija spiesta uz vienu gadu atteikties no piedalīšanās sacensībās, jo viņai draudēja muguras nervu paralīze.

Atgriežoties sportā, viņa atkal guva tik smagu traumu, ka vairs nevarēja startēt 1987. gada pasaules čempionātā.

Lai Dagmāra spētu piedalīties 1988. gada Olimpiskajās spēlēs, treneri un ārsti ar medikamentiem uzlaboja viņas veselības stāvokli.

1988. gadā Dagmāra sastrīdējās ar treneriem un funkcionāriem un beidza savu sportistes karjeru.

Peldētāju tiesas prāvas laikā un policijas apmeklējuma dēļ sakarā ar paziņojumu par

dopinga lietošanu Dagmāra tikai pēc saviem plašajiem pētījumiem saprata, ka viņai sportistes karjeras laikā padoti dopinga līdzekļi.

Šodien Dagmāra vada cīņas un kustību mākslas skolu, kurā apmāca bērnus un iestājas par dopinga un vardarbības profilaksi.

Andreass Krīgers 1965. gadā piedzima kā Heidija Krīgere. Viņa 14 gadu vecumā uzsāka savu augsta līmeņa sportistes karjeru. Jau pēc nepilniem diviem gadiem treneris līdz ar vitamīnu tabletēm sāka Heidijai izsniegt tā sauktos „papildu” līdzekļus. Viņam tam uzticējās.

Heidija kļuva arvien spēcīgāka, viņas sasniegumi — aizvien labāki. 1986. gadā Heidija izcīnīja zelta medaļu Eiropasw vieglatlētikas meistarsacīkstēs lodes grūšanā sievietēm. Lode aizlidoja 21,10 metru attālumā.

Kad Heidijai bija 26 gadi, viņa beidza savu augsta līmeņa sportistes karjeru, jo treniņi kopā ar dopingu bija sabeiguši viņas organismu.

Heidija Krīgere 1997. gadā beidzot pārtapa par Andreasu Krīgeru. Šis lēmums — turpināt dzīvi kā vīrietim — izglāba viņas dzīvību.